Nezinu, kur pazudusi mana pacietība. Iespējams, ka drēgnais laiks pie vainas, jo ļoti gribēju sildīties jaunajā šallē... bet nākamnedēļ vēl tomēr nekā. Ar lielu sajūsmu šodien noraucu pēdējo garo kārtu, valdziņu skaits sasniedza jau trīs simtus, uz adatām šķita, ka ir gana liela un gara mana šalle... Traucos pie spoguļa piemērīt un .... aplauzos, it kā ir jau ok, aptīt ap kaklu var ļoti labi, bet es biju izsapņojusi tādu garāku un lielāku, uz virsjakas ārpusē nēsājamu, un vēl smukummezglus tai galos iesiet... pat Marta teica, ka manas šalles un lakati parasti lielāki esot. Nobildēju vien ilustrācijai, lai šeit nav tikai tukšs teksts ar manu vilšanos. Dzijas mirdzumam pietrūka saulesstaru.
Tagad jau adījums ir atpakaļ uz adatām. Tas bija varoņdarbs, izārdīt kidmohēras pēdējo noraukuma kārtu, ārdītājas mani sapratīs, pavediens ar dubultā salikto kidmohēru ķeras, pat ļoti, ļoti ķeras, bet es to izdarīju, un dažas kārtas dienasgaismā jau uzadīju, dzija vēl ir gana, man tikai gribējās ātrāk tikt pie galarezultāta. Šī bija dienas lielā vilšanās! Tik pat liela, kā saules trūkums šajās brīvdienās. Pie šī mīkstā krāsainā adījuma ir patiess baudījums piesēsties un paadīt saulainā dienā. Turpināšu adīt nākamajās brīvdienās, vēl vismaz kādus desmit centimetrus, vai mazliet vairāk.
Bet tālāk par prieku, brīvdienas taču domātas, lai priecātos... vai ne? Kaut arī saule brīvdienās nespīdēja, un man jau pamazām sāk pietrūkt gaismas arī pirms un pēc darba laika, tādēļ atpakaļ pie zeķēm, tās var adīt vienmēr un visur. Šodien iesāku parastās baltās, manam dejotājam drīz koncerts, jaunas zeķes būs ļoti vajadzīgas. Un citi zeķu pāri uz adatām, parasti pirmā zeķe no iecerētā pāra uztop aši, bet otrā nereti iestrēgst un paliek uz adatām nenoteiktu laiku, tad nu jāpabeidz vien būs. Un vienu košu zeķu dzijas ficīti šonedēļ nopirku, tādu pavisam pavasarīgi spirgtu.
Brīvdienu lielākais prieks - garās pastaigas ar manu Bīno, izvēdināta galva, un ne miņas no rudens skumjām, tieši otrādi, pēc darba nedēļas birojā, milzu prieks brīvdienās no sirds izstaigāties pa mežu ar suni, ļauties kopīgai jautrībai ar bērniem, suņuka izdarības brīžiem izsauc jo skaļus smieklus, sabrist kājas smiltīs, saelpoties rudens lapu smaržu, pat dažas vēl jo košas atrast, kādas iedvesmojošas krāsas! Rudens pēdējās lapas šķiet jo īpašas. Un katram savu suni! Uz pasaules būs vairāk laimīgu cilvēku! Es, kaķumīle, esmu patiesi iemīlējusi savu ... suni, ar suņa slapjo auksto degunu, zibenīgo reakciju, netīrajām ķepām un visiem nodarītajiem postījumiem... Mēs vairs nevaram iedomāties savu dzīvi bez mūsu superaktīvā mīļā bīglu puikas.
Bildē iekļuvis ozoliņš ar interesanto vainagu, katrreiz garām ejot, piesaista manu skatienu, un jo tieši tagad, kad mežs jau kailāks kļuvis.
Turpmāk mana smukā suņa bildes un piedzīvojumus varēs apskatīt šeit :
www.instagram.com/beaglebino/
Šis ir rokdarbu blogs, precīzāk mana rokdarbnieces dienasgrāmata, lai tad tajā būtu vairāk dzijas, diegu, adatu, krāsas, padomu, iedvesmas, lielību, jaunumu, atziņu.... par rokdarbiem un ... mazāk suņa bilžu. Bet nevaru apsolīt, ka ziņkārīgais suņa deguns nebūs nevienā kadrā, ha, ha...
Bet es atpakaļ pie savām zeķēm, vispirms baltajām un tad visām pārējām nepabeigtajām ... un arī vēl neiesāktajām. Zeķu adīšanas vīruss laikam ir ļoti lipīgs, otro rudeni esmu iekritusi azartā un ļoti krāsainā zeķu adīšanas piedzīvojumā.
Lai jauka nākamā darba nedēļa!