Divpadsmit uzadītie kvadrāti šajās brīvdienās pārvērtušies vienā jakā, nu... ļoti sarežģīti nofotografējamā jakā.... un es ceru, ka šī bilde nešķiet mazliet divdomīga, ha, ha... Košs galarezultāts, šovakar vēl šalli nevajadzēja, bet rīts solās būt vēss, rudens... Aizmugures kakla trijstūris dod slīpu plecu daļu, valnīšraksta piedurknes aktuāli pieguļošas, meita novērtēja, ka šis garās jakas siluets mani vizuāli slaidinot, tātad, kopumā esmu apmierināta arī ar iznākumu, bet kvadrātu adīšanas process visas vasaras garumā bija tik aizraujošs!
Sestdienas rīta pusē sameklēju papildus kabeli un savienotāju, jo priekšpuses valnīša apdares maliņai kopumā vairāk kā pieci simti valdziņu. Kvadrātus savienoju nedēļas gaitā, satamborējot no virspuses, man ļoti patīk tās reljefās vīles. Saskaitīju galiņus - 82, nav jau tik daudz, vai ne?
Visu sestdienas brīvo laiku veltīju apdares maliņas adīšanai, vajadzēja 9 supergaras kārtas uzadīt.
Un svētdien vajadzēja pabeigt otru tik garlaicīgo piedurkni adīt, ļoti neinteresanta tāda vienkārša adīšana, un vēl tumši brūnā krāsā..., piemēru ik pa dažām kartām... nu vēl mazliet, un vēl mazliet vajag... kad beidzot būs gatavs? Pat suņukam mana nodarbošanās šķita pārāk garlaicīga...
Piedurknes vispirms sašuvu trubiņās un tad pietamborēju pa apli pie gatavās stāva daļas, smukā reljefā vīle tuvāk:
Aizdarei pogas neplānoju, man ir iepaticies nēsāt trikotāžas jakas vaļējas, tad nav karsti, ātri ejot, un arī transportā ērtāk. Gatavo kvadrātu izvietojumu speciāli neplānoju, jo vairāk tos bīdīju un mainīju vietām pirms savienošanas, jo dziļāk purvā... nu nekādi nevarēju rast ideālo izvietojumu, tādēļ vienkārši ņēmu no kaudzītes pa vienam un satamborēju kopā, sanāca šādi, šoreiz mugurdaļai vairāk sarkanās krāsas...
Tagad īstais laiks zeķēm, rudens... atveru savu zeķu atvilkni, tā gandrīz tukša... jāada atkal!
Lai jauka nākamā nedēļa!
